Dritarja e kërkimit

2. Ķēniņu 5

1Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. 2No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes atveduši līdzi mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naamana sievai. 3Viņa sacīja savai pavēlniecei: "Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības." 4Tad Naamans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: "Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes." 5Tad Aramas ķēniņš sacīja: "Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam." Un tas devās ceļā un paņēma līdzi savās rokās desmit talentus sudraba un sešus tūkstošus seķeļu zelta, kā arī desmit kārtas drēbju. 6Viņš arī nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kura skanēja tā: "Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naamanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības." 7Kad Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: "Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!" 8Bet, kad Elīsa, šis Dieva vīrs, dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: "Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!" 9Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. 10Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!" 11Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. 12Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns. 13Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: "Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev tikai ir sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?" 14Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts. 15Tad viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: "Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem dāvanu no sava kalpa!" 16Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu." Un viņš uzstāja, lai ņem, bet tas liedzās. 17Tad Naamans sacīja: "Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kravas zemes, jo tavs kalps vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi Tam Kungam. 18Un vienā lietā lai Tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un uz sava vaiga mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templī uz sava vaiga pie zemes, tad to, ka es metos zemē, - to lai Tas Kungs piedod tavam kalpam!" 19Un viņš tam atbildēja: "Ej ar mieru!" 20Kad viņš no tā bija aizgājis mazu ceļa gabalu, tad Gehazis, Dieva vīra Elīsas kalps, domāja: redzi, mans kungs ir šo aramieti Naamanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa! 21Tā Gehazis steidzās Naamanam pakaļ. Kad tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: "Vai viss labi?" 22Viņš atbildēja: "Jā! Ir labi, bet mans kungs ir mani sūtījis un licis tev pateikt: redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Efraima kalniem; iedod, lūdzu, viņiem talentu sudraba un divas kārtas drēbju!" 23Un Naamans atbildēja: "Lūdzams, ņem divus talentus!" Un viņš tam tos uzspieda un iesaiņoja divus talentus divos maisiņos un turklāt arī divas kārtas drēbju, un lika to visu diviem saviem puišiem nest viņam pa priekšu. 24Bet, kad tas bija nonācis pie pakalna, tad viņš to ņēma no viņu rokām, nolika namā un atlaida tos vīrus, un tie aizgāja. 25Bet, kad viņš pats aizgāja un nostājās sava kunga priekšā, tad Elīsa tam sacīja: "No kurienes tu nāc, Gehazi?" Un viņš atbildēja: "Tavs kalps nekur nav bijis." 26Tad Elīsa viņam sacīja: "Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones? 27Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!" Un tad Gehazis aizgāja projām no viņa spitālīgs, balts kā sniegs.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index